Slimības
Gripa
Risks ceļotājiem
Visi ceļotāji, kas dodas tiem pasaules reģioniem, kur ir sezonāli (ziemas un pavasara) gripas uzliesmojumi, ir pakļauti riskam inficēties ar šo slimību. Tūristiem risks ir tāpēc, ka bieži viņi ceļo pārpildītos transporta līdzekļos un apmeklē drūzmainas vietas – abas situācijas veicina transmisiju. Vecāki cilvēki, indivīdi ar respiratorām vai sirds slimībām, cukura slimību vai jebkādu pazeminātas imunitātes stāvokli, un veselības aprūpes darbinieki ir īpašā riska grupā. Saslimšanas ar gripu ceļojuma laikā ietekme var būt diapazonā no neērtību radīšanas līdz dzīvībai bīstamiem stāvokļiem.
Vakcīna
Gripas vīruss pastāvīgi attīstās, un tā antigēnās īpašības ātri mainās. Lai būtu efektīva, gripas vakcīnai jāstimulē imunitāte pret tiem galvenajiem vīrusu tipiem, kas tajā laikā cirkulē. Vakcīna satur trīs tipus, sastāvu katru gadu maina, lai nodrošinātu aizsardzību pret tiem tipiem, kas prevalē katrā gripas sezonā. Tā kā antigēnās izmaiņas cirkulējošiem gripas vīrusiem notiek ļoti ātri, var būt būtiskas atšķirības starp prevalējošiem tipiem gripas sezonu laikā Ziemeļu un Dienvidu puslodēs, kas notiek dažādos gada laikos (novembrī – martā Ziemeļos, un aprīlī – septembrī Dienvidos). Vakcīnas sastāvu pielāgo tai puslodei, kurā to izmantos. Rezultātā vienā puslodē iegūtā vakcīna var sniegt tikai daļēju aizsardzību pret gripas infekciju otrā puslodē.
Augsta gripas riska grupas ceļotāju jāvakcinē regulāri katru gadu. Ikvienam, kas ceļo no vienas puslodes uz otru, īsi pirms vai gripas sezonas laikā, jāorganizē vakcinācija, cik drīz vien iespējams, pēc ierašanās galā. Pretējās puslodes vakcīnas, maz ticams, ka var iegūt pirms ierašanās.
Brīdinājumi un kontrindikācijas
Vieglas lokālas un/vai sistēmiskas reakcijas ir bieži. Vakcinācija ir kontrindicēta, ja ir alerģija pret olām.
Pneimokoks
Eiropā vidēji ik dienu, ar sadzīvē iegūto pneimoniju, saslimst vairāk kā 9,000 cilvēku!
Kurš var inficēties ar pneimoniju?
Ar pneimoniju var inficēties ikviens, un ar to var saslimt pat tie cilvēki, kuri regulāri sporto, lieto veselīgu uzturu un rūpējas par savu veselību. Taču pastāv vairāki faktori, kas palielina pneimonijas inficēšanās risku.
Piemēram:
- Cilvēkiem pēc 65 gadu vecuma kā arī maziem bērniem, kas ir uzņēmīgāki pret saslimšanu ar pneimoniju
- Cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām, piemēram, sirds un asinsvadu slimība, diabēts, astma vai tāda elpošanas sistēmas slimība kā hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS).
- Cilvēkiem ar saslimšanām, kas vājina imūnsistēmu.
Kādi ir simptomi?
Pneimonija var radīt ļoti sliktu pašsajūtu, kas pakāpeniski pasliktinās.
Simptomi ir līdzīgi gripai, un tie var būt:
- Ļoti augsta temperatūra, svīšana, drebuļi un klepus ar krēpām.
- Dažkārt krūškurvī var parādīties asas sāpes.
- Skābekļa trūkums asinīs var radīt zilas lūpas un nagu pamatnes.
Pat ja pēc ārstēšanas galvenie simptomi ir izzuduši, ilgu laiku var būt noguruma sajūta un nespēja atgriezties normālā ikdienas ritmā.
Kas jādara, lai mazinātu risku saslimt ar pneimokoku izraisītu pneimoniju?
Ir pierādīts, ka vakcinācija ir veiksmīgs risinājums, lai novērstu inficēšanos ar pneimokoku izraisītu pneimoniju, un tā kā pneimonija var būt nopietna un ilgstoša saslimšana, ir vērts pārrunāt vakcinācijas iespējas ar savu ārstu.
Inficējoties ar pneimoniju, ārstēšana ir ar antibiotikām, ja slimību ir izraisījusi baktērija.
Dažām infekciozo baktēriju grupām parādās arvien lielāka izturība pret antibiotikām, kas var būtiski apgrūtināt ārstēšanas procesu.
Pneimokoka vakcīnas pieejamas visos “Veselības centrs 4” vakcinācijas kabinetos.
Hepatīts A
Slimība un izplatība
Lai gan A hepatīts reti ir fatāls bērniem un jauniem pieaugušiem cilvēkiem, lielākā daļa inficēto pieaugušo un daži vecāki bērni kļūst slimi un darba nespējīgi vairākas nedēļas un mēnešus. Fatālu gadījumu biežums sasniedz 2% starp tiem, kas vecāki par 40 gadiem, un var būt 4% tiem, kas sasnieguši 60 un vairāk gadus.
Risks ceļotājiem
A hepatīts ir biežākā ar vakcināciju novēršamā ceļotāju infekcija. Ceļotāji no attīstītām valstīm ir jutīgāki pret infekciju, un viņiem jāsaņem A hepatīta vakcīna pirms došanās uz valstīm ar vidēji augstu un augstu infekcijas risku. Lai gan cilvēkiem, kas ceļo uz jaunattīstības valstu lauku reģioniem, ir īpaši augsts infekcijas risks, praktiski lielākā daļa saslimšanu notiek ceļotājiem, kas uzturas kūrortos un labas kvalitātes viesnīcās. Cilvēki, kas dzimuši un auguši jaunattīstības valstīs, un tie, kas attīstītajās valstīs dzimuši pirms 1945. gada, bieži vien ir inficēti jau bērnībā un varētu būt imūni. Šādiem indivīdiem varētu būt izmaksu ziņā efektīva anti-HAV antivielu noteikšana, lai izvairītos no nevajadzīgas vakcinācijas.
Jāapsver vakcinācija visiem ceļotājiem uz rajoniem ar vidēji augstu un augstu infekcijas risku, un tiem, kam ir augsts slimības iegūšanas risks, stingri jāiesaka vakcinēties neatkarīgi no tā, kurp viņi ceļo.
Vakcīna
- Ir pieejama droša un augsti efektīva inaktivēta (nonāvēta) A hepatīta vakcīna. Tā kā vakcīnas inducētās antivielas nav nosakāmas līdz 2 nedēļām pēc ievadīšanas. Ņemot vērā A hepatīta ilgo inkubācijas periodu, ceļotāji var tikt vakcinēti pat izbraukšanas dienā un būs pasargāti.
- Iesaka pēc 6-24 mēnešiem dot atkārtotas devas. Šis režīms nodrošina aizsardzību uz mūžu.
- Kombinētas vakcīnas ievadi, kas aizsargā gan pret A, gan B hepatītu, var apsvērt ceļotājiem, kam iespējama saskare ar abiem mikroorganismiem.
- Brīdinājumi un kontrindikācijas
- Nelielas lokālas un sistēmiskas reakcijas ir diezgan bieži.
Hepatīts B
Risks ceļotājiem
Lai gan tikai noteiktas ceļotāju kategorijas ir pakļautas skaidri zināmam riskam dēļ savām plānotajām aktivitātēm, jebkurš ceļotājs var ciest negadījumā vai medicīniskā situācija, kur vajadzīga operācija. Vakcīnas ievadīšana jāapsver virtuāli visiem ceļotājiem uz rajoniem ar vidēju līdz augstu infekcijas risku. Ceļotāji, kas imunizēti (bērni vai pusaudži), ir aizsargāti. To var ievadīt zīdaiņiem pēc piedzimšanas. Īpašā riska grupā ir tie, kas saskaras ar potenciāli inficētām asinīm vai asiņu sastāvdaļām, vai kam ir neaizsargātas seksuālas attiecības. Galvenās riskantās aktivitātes ir veselības aprūpe (medicīna, stomatoloģija, laboratorija vai citas), kur ir tieša saskare ar cilvēku asinīm; tādu asiņu pārliešana, kas nav pārbaudītas uz HBV; un stomatoloģiska, medicīniska vai cita saskare ar nepietiekami sterilizētām adatām (piem., akupunktūra, pīrsings, tetovēšana vai injicējamu narkotiku lietošana).Bez tam mazāk attīstītās valstīs ādas bojājumi bērniem vai pieaugušajiem, kam ir impetigo, kašķis vai saskrāpēti insektu dzēlieni, var kalpot slimības transmisijā, ja ir tieša saskare ar vaļējām brūcēm.
Vakcīna
Ir pieejamas rekombinantā DNS tehnoloģijā (parasti raugā) gatavotas B hepatīta vakcīnas; tās ir drošas un efektīvas. Trīs vakcīnu devas veido pilnu sēriju; pirmās divas devas parasti dod ar viena mēneša intervālu, bet trešo devu 1-12 mēnešus vēlāk. Imunizācija sniedz aizsardzību uz mūžu. Pateicoties prolongētam B hepatīta inkubācijas periodam, zināmu aizsardzību sasniegs lielākā daļa ceļotāju pēc otrās ievadītās devas pirms ceļojuma, pieņemot, ka beigu devu ievadīs pēc atgriešanās.
Ja ceļojums ir ilgs, priekšroka dodama ātrās vakcinācijas režīmam (skat. tālāk). Prevakcinācijas skrīnings, lai noteiktu imūnstatusu parasti nav izmaksu efektīvs cilvēkiem no attīstītām valstīm, bet var būt noderīgs tiem no jaunattīstības valstīm, kas ir augsta iespējamība bērnībā būt pārcietušiem asimptomātisku infekciju.
- Ievadīšanas standarta režīms ir trīs devas, ko dod šādi: 0 diena; 1 mēnesis; 6-12 mēneši.
- Ātrais ievadīšanas režīms monovalentai B hepatīta vakcīnai varētu būt šāds: 0 diena; 1 mēnesis, 2 mēneši.
- Dažās Eiropas Savienības valstīs ir reģistrēts cits ātrais režīms, kurā devas dod šādi: 0 diena; 7. diena; 21. diena.
- Ja tomēr izmanto kādu no diviem ātrajiem režīmiem, iesaka pēc 6-12 mēnešiem ievadīt papildu devu.
- Vakcīnu kombināciju, kas pasargā gan pret A, gan pret B hepatītu, var apsvērt ceļotājiem, kam varētu būt saskare ar abiem mikroorganismiem. Inaktivētu vakcīnu ievada šādi: 0 diena; 1 mēnesis; 6 mēneši.
Brīdinājumu un kontrindikācijas
B hepatīta vakcīnas ir izcili drošas. Bieži novēro vieglas, pārejošas lokālas reakcijas, bet anafilaktiskas reakcijas ir galēji reti. Par spīti plašam preses apskatam, nav zinātnisku pierādījumu, kas apstiprinātu, ka B hepatīta vakcīna varētu būt multiplās sklerozes cēlonis.
Malārija
Vispārīga informācija
Malārija ir daudzos tropu un subtropu reģionos plaši izplatīta un dzīvībai bīstama slimība. Šobrīd tā ir endēmiska vairāk kā 100 valstīs, kuras apmeklē vairāk kā 125 miljoni tūristu gadā.
Katru gadu daudzi starptautiskie ceļotāji saslimst ar malāriju, apmeklējot valstis, kur tā ir endēmiska, un tiek ziņots par vairāk kā 10 000 saslimšanas gadījumiem pēc atgriešanās mājās no ceļojuma. Sakarā ar to, ka par daudziem saslimšanas gadījumiem netiek ziņots, patiesie skaitļi varētu pārsniegt 30 000. Ceļotājiem ir augsts risks saslimt ar malāriju, jo viņi nav imūni, un bieži vien pēc atgriešanās mājās viņiem var tikt uzstādīta vēlīna vai nepareiza diagnoze. Drudzis, kas parādās ceļotājiem trīs mēnešu laikā pēc atgriešanās no malārijas endēmiskiem rajoniem ir neatliekama situācija, kas prasa tūlītēju medicīnisku izmeklēšanu un ārstēšanu.
Ierosinātājs
Cilvēkā var parazitēt četras dažādas malārijas ierosinātāju protozoju parazītu Plasmodium sugas — P. falciparum, P. vivax, P. ovale un P. Malariae.
Infekcijas izplatīšanās veids
Malārijas ierosinātājus pārnēsā vairākas ģints Anopheles malārijodu sugas, kas ir aktīvas galvenokārt nakts laikā.
Ģeogrāfiskā izplatība
Kartē ir parādīta pašreizējā malārijas izplatība pasaulē. Malārijas skarto valstu un reģionu saraksts ir sniegts atsevišķi nodaļas beigās. Ceļotāju risks inficēties ar malāriju ir atšķirīgs dažādās valstīs un pat vienas valsts dažādos apgabalos. Tas jāņem vērā, izvērtējot piemērotākos profilakses pasākumus.
Daudzās malārijas endēmiskās valstīs malārija neizplatās pilsētu rajonos, bet ne vienmēr tas attiecas uz pilsētu nomalēm. Tomēr malārija ir sastopama Āfrikas un Indijas pilsētās. Parasti mazāks saslimšanas risks ir novērojams vairāk nekā 1500 m augstumā virs jūras līmeņa, tomēr labvēlīgos klimatiskos apstākļos tā var būt sastopama līdz pat 3000 m virs jūras līmeņa. Infekcijas risks var būt atkarīgs arī no sezonas, un tas ir augstāks lietus sezonas beigās vai neilgi pēc tās.
Malārijas skartās valstis
Šajā sarakstā iekļautas valstis, kurās sastopama malārija. Dažās no šīm valstīm malārija ir izplatīta tikai noteiktos apgabalos līdz zināmam augstumam virs jūras līmeņa. Daudzās valstīs malārijai ir sezonāls raksturs.
Šī un cita informācija par dominējošām malārijas ierosinātāju sugām, pretmalārijas līdzekļu rezistences statusu un ieteicamo ķīmijprofilakses režīmu ir ietverta šajā valstu sarakstā.
(* = tikai P. vivax risks)
|
|
|
Piesardzības pasākumi
- Ņemiet vērā inficēšanās risku, inkubācijas periodu un galvenos simptomus.
- Izvairieties no malārijodu kodieniem, īpaši laika posmā starp krēslu un rītausmu.
- Lietojiet pretmalārijas līdzekļus (ķīmijprofilaksi), kad nepieciešams, lai novērstu inficēšanos un slimību.
- Ja nedēļu vai ilgāk pēc iebraukšanas valstī, kur pastāv inficēšanās risks, un 3 mēnešus pēc atgriešanās no riska zonas parādās drudzis, nekavējoties meklējiet ārsta palīdzību, lai noteiktu diagnozi un uzsāktu ārstēšanu.
Aizsardzība pret malārijodu kodieniem
Visiem ceļotājiem jāpaskaidro, ka individuāli piesardzības pasākumi pret malārijodu kodieniem laika posmā starp krēslu un rītausmu ir pirmās nozīmes aizsardzība pret malāriju.
Ķīmijprofilakse
Jāizraksta vispiemērotākā pretmalārijas līdzekļa (ja tāds nepieciešams) pareizā deva, ņemot vērā ceļojuma galamērķi.
Ceļotājiem un to ārstiem jāsaprot, ka NEVIENS PRETMALĀRIJAS PROFILAKTISKO LĪDZEKĻU KURSS NENODROŠINA PILNĪGU AIZSARDZĪBU, tomēr atbilstoša ķīmijprofilakse (ieteicamā medikamentu kursa ievērošana) samazina letālas slimības risku.
Jāņem vērā arī šādi norādījumi:
- Devas nosaka pēc bērna ķermeņa masas.
- Katrai dienai paredzēto pretmalārijas līdzekļu lietošana jāuzsāk dienu pirms ierašanās malārijas riska zonā.
- Iknedēļas hlorokvīna terapija jāuzsāk nedēļu pirms ierašanās ceļojuma galamērķī.
- Iknedēļas meflokvīna terapija jāuzsāk vismaz nedēļu, bet ieteicams 2–3 nedēļas pirms aizbraukšanas, lai sasniegtu maksimālu koncentrāciju asinīs un blakusparādību gadījumā varētu apsvērt iespējamās alternatīvas.
- Pretmalārijas medikamenti jālieto kopā ar ēdienu, uzdzerot lielu daudzumu ūdens.
- Visi profilaktiskie līdzekļi jālieto regulāri, uzturoties malārijas riska zonā, un jāturpina lietot vēl 4 nedēļas pēc pēdējā iespējamā kontakta ar infekcijas ierosinātāju, jo parazīti šai laikā var turpināt atrasties aknās. Vienīgais izņēmums ir atovakvons/proguanils, kura lietošanu var pārtraukt nedēļu pēc atgriešanās.
- Atkarībā no galamērķī dominējošās malārijas formas, ceļotājus jāinformē par iespējamu P. vivax un P. ovale izraisītas infekcijas vēlīnu sākumu.
Atkarībā no malārijas riska konkrētajā valstī ieteicamā malārijas profilakses metode varētu būt aizsardzība pret malārijodu kodieniem vai aizsardzība pret malārijodu kodieniem kombinācijā ar ķīmijprofilaksi:
Visiem pretmalārijas līdzekļiem ir specifiskas kontrindikācijas un iespējamas blakusparādības. Blakusparādības, kas saistītas ar malārijas ķīmijprofilaksi, ir izplatītas, tomēr lielākā daļa ir nenozīmīgas un neietekmē ceļotāja aktivitātes. Nopietnas blakusparādības, kas tiek definētas kā dzīvībai bīstamas un tādas, kas prasa hospitalizāciju vai tās pagarināšanu un kā rezultātā iestājas ilgstoša darbnespēja vai invaliditāte, ir reti sastopamas un parasti tiek identificētas tikai tad, kad kādas zāles tiek lietotas ilgstoši. Ir aprēķināts, ka, lietojot meflokvīnu, nopietnu blakusparādību biežums svārstās no 1 uz 6000 līdz 1 uz 10 600 ceļotājiem, salīdzinot ar hlorokvīnu — 1 uz 13 600 ceļotājiem. Reti sastopamu nevēlamu blakusparādību biežums, veicot malārijas profilaksi ar atovakvonu/proguanilu vai doksiciklīnu, nav noteikts. Ar medikamentiem saistītu blakusparādību risks ir jāizvērtē attiecībā pret risku saslimt ar malāriju, īpaši tās tropisko formu, un vietējiem zāļu rezistences veidiem.
Katrs no pretmalārijas medikamentiem ir kontrindicēts noteiktām grupām un indivīdiem, un kontrindikācijas ir rūpīgi jāapsver, lai samazinātu nevēlamu blakusparādību risku. Cilvēkiem ar hroniskām slimībām jākonsultējas ar ārstu. Ikvienam ceļotājam, kuram parādās nopietnas blakusparādības, jāpārtrauc lietot pretmalārijas medikaments un nekavējoties jāmeklē ārsta palīdzība. Tas īpaši attiecas uz neiroloģiskiem vai psiholoģiskiem traucējumiem, kas parādās meflokvīna terapijas laikā. Profilaktisko ārstēšanu nevajadzētu tūlīt pārtraukt, ja parādās slikta dūša, neregulāra vemšana vai šķidra vēdera izeja; ja simptomi nepāriet, jākonsultējas ar ārstu.
Risks ceļotājiem
Malārijas endēmiskos rajonos sezonas laikā inficēšanās riskam ir pakļauti visi neimūnie ceļotāji, kas nonāk kontaktā ar infekcijas ierosinātāju laika posmā starp krēslu un rītausmu. Liels skaits saslimšanas gadījumu ceļotāju vidū skaidrojams ar to, ka ceļotāji neievēro pretmalārijas profilaktiskos pasākumus, lieto nepiemērotus medikamentus vai vispār neveic ķīmijprofilaksi un neizsargājas no malārijodu kodieniem.
Ceļotājiem, kas dodas uz valstīm, kur malārijas izplatīšanās līmenis dažādos rajonos atšķiras, būtu jākonsultējas par malārijas risku zonās, kuras tie plāno apmeklēt. Ja pirms došanās ceļojumā nav pieejama specifiska informācija, ieteicams sagatavoties ceļojumam tā, it kā augstākais saslimšanas risks pastāvētu visā valsts vai reģiona teritorijā, kuru plānots apmeklēt. Tas īpaši attiecas uz kājāmgājējiem tūristiem, kas dodas uz attāliem rajoniem, kur medicīnas iestādes un medicīniskā aprūpe nav viegli pieejama. Augstam riskam ir pakļauti ceļotāji, kas pārnakšņo lauku rajonos.
Slimības raksturs
Malārija ir akūta febrila slimība, kuras inkubācijas periods ilgst 7 un vairāk dienas. Līdz ar to febrila saslimšana, kas attīstās straujāk nekā nedēļu pēc pirmā iespējamā kontakta ar ierosinātāju, nav malārija.
P. falciparum izraisa smagāko malārijas formu (tropisko malāriju), kam raksturīgas tādas mainīgas klīniskās pazīmes kā drudzis, drebuļi, galvassāpes, muskuļu sāpes un vājums, vemšana, klepus, caureja un sāpes vēderā; var sekot citi ar orgānu darbības traucējumiem saistīti simptomi, kā akūta nieru mazspēja, ģeneralizēti krampji, asinsrites kolapss, kam seko koma un nāve. Malārijas endēmiskos rajonos aptuveni 1% pacientu, kas inficējušies ar P. falciparum, mirst; mirstības rādītājs neimūnu ceļotāju vidū ar neārstētu P. falciparum infekciju ir ievērojami augstāks. Sākotnējie simptomi var būt viegli un ne tik vienkārši atpazīstami kā malārijas simptomi. Ir svarīgi apsvērt P. falciparum izraisītas malārijas iespējamību visos gadījumos, kas raksturojas ar neizskaidrojamu drudzi, kas parādās laika periodā no 7. dienas pēc pirmā iespējamā kontakta ar ierosinātāju līdz 3 mēnešiem (nereti arī vēlāk) pēc pēdējā iespējamā kontakta ar ierosinātāju. Jebkurai personai, kurai parādās drudzis šajā laika periodā, nekavējoties jāgriežas pie ārsta, lai noteiktu diagnozi un nozīmētu efektīvu ārstēšanu, kā arī jāinformē medicīniskais personāls par iespējamo kontaktu ar infekcijas ierosinātāju.
Agrīna diagnosticēšana un atbilstoša ārstēšana var izglābt dzīvību. Tropiskā malārija var būt nāvējoša, ja ārstēšana netiek uzsākta 24 stundu laikā.
Īpašs risks saslimt ir grūtniecēm, maziem bērniem un gados vecākiem cilvēkiem. Saslimšana ar malāriju grūtnieču vidū palielina mātes nāves, spontānā aborta, nedzīva bērna piedzimšanas, kā arī jaundzimušā nāves risku.
Citu Plasmodium sugu izraisītās malārijas formas nav tik smagas un dzīvībai bīstamas.
Meningokoku infekcija
Ierosinātājs
Baktērija Neisseria meningitidis, kurai ir zināmi 12 serotipi. Lielāko daļu meningokoku infekciju izraisa baktērijas A, B un C serotipi, retāk — Y un W-135 serotipi. Epidēmijas Āfrikā parasti izraisa N. meningitidis A serotips.
Infekcijas izplatīšanās veids
Inficēties var tieša kontakta ceļā baktērijām gaisa ceļā izdaloties no inficēto personu, pacientu vai asimptomātisku infekcijas nēsātāju deguna un rīkles. Infekcija neizplatās ar slimību pārnēsātāju kukaiņu starpniecību, un dzīvnieki nav infekcijas rezervuārs.
Inficēties var tieša kontakta ceļā baktērijām gaisa ceļā izdaloties no inficēto personu, pacientu vai asimptomātisku infekcijas nēsātāju deguna un rīkles. Infekcija neizplatās ar slimību pārnēsātāju kukaiņu starpniecību, un dzīvnieki nav infekcijas rezervuārs.
Slimības apraksts
Vairums infekciju neizraisa klīnisku saslimšanu. Lielākā daļa inficēto personu kļūst par asimptomātiskiem baktēriju nēsātājiem un kalpo kā citu personu infekcijas rezervuārs un avots. Kopumā uzņēmība pret meningokoku infekciju samazinās ar vecumu, risks saslimt ir nedaudz lielāks pusaudžu un jaunu cilvēku vidū. Meningokoku infekcija sākas pēkšņi ar spēcīgām galvassāpēm, drudzi, sliktu dūšu, vemšanu, fotofobiju, kakla stīvumu un dažādām neiroloģiskām izpausmēm. Nāve iestājas 5–10% gadījumu, pat ja nekavējoties ir veikts antibakteriālais kurss labās ārstniecības iestādēs. Līdz 20% pacientu, kas ir pārslimojuši infekciju, parasti ir ilgtermiņa neiroloģiskas komplikācijas. Meningokoku septicēmija, kad baktērijas strauji izplatās asins ritē, ir retāk sastopama meningokoku infekcijas forma, kuru raksturo asinsrites kolapss, hemorāģiski izsitumi uz ādas un augsts mirstības rādītājs.
Ģeogrāfiskā izplatība
Sporādiski saslimšanas gadījumi ir sastopami visā pasaulē. Mērena klimata joslās inficēšanās galvenokārt notiek ziemas mēnešos. Lokalizēti uzliesmojumi notiek slēgtās iestādēs, kurās pulcējas daudz cilvēku (piemēram, kopmītnēs, armijas kazarmās). Centrālajā Āfrikā, zonā, kas plešas no Senegālas līdz Etiopijai (tā sauktajā “meningīta joslā”), plaši epidēmiski uzliesmojumi raksturīgi ziemas jeb sausajā sezonā no novembra līdz jūnijam.
Risks ceļotājiem
Kopumā zems. Tomēr risks ir nozīmīgs, ja ceļotāji uzturas vietās vai apmeklē pasākumus, kur pulcējas daudz cilvēku, piemēram, dodas Sahelas svētceļojumā meningīta joslā. Lokalizēti uzliesmojumi laiku pa laikam notiek arī ceļotāju, visbiežāk jaunu cilvēku, vidū nometnēs vai kopmītnēs. Plašāku informāciju par risku ceļotājiem skat. 6. nodaļā.
Profilakse
Vakcīnas pieejamas ar N. meningitidis A, C, Y un W-135 serotipiem.
Piesardzības pasākumi
Izvairieties no slēgtām telpām, kurās pulcējas daudz cilvēku. Pēc tuva kontakta ar cilvēku, kas slimo ar meningokoku infekciju, jākonsultējas ar ārstu par ķīmijprofilakses nozīmēšanu
Vēdertīfs
Risks ceļotājiem
Visiem ceļotājiem uz endēmiskiem rajoniem ir potenciāls vēdertīfa risks, lai gan kopumā risks ir zems tūristiem un biznesa centros, kur apmešanās, sanitārie un pārtikas higiēnas apstākļi ir augsti. Īpaši augsts risks ir Indijā. Pat vakcinētiem indivīdiem jābūt uzmanīgiem, lietojot potenciāli inficētu ūdeni un pārtiku.
Vakcīna
Viena no tālāk minētām vakcīnām jāpiedāvā tiem ceļotājiem, kas dodas uz valstīm ar augstu vēdertīfa risku, īpaši tiem kas uzturēsies ilgāk par mēnesi, dzīvos sliktas higiēnas apstākļos un dosies uz Indiju, un kuru galamērķī iespējama mikroorganismu rezistence pret antibiotikām.
- Orāla Ty21a. Dzīva novājināta Salmonella typhi Ty21a mutantu sugu, ražota kā šķidrums vai apvalkotas enterokapsulas, tiek dota iekšķīgi trīs devās (ASV- četras devas) ar divu dienu intervālu, un izveido aizsardzību 7 dienas pēc pēdējās devas. Septiņus gadus pēc pēdējās devas aizsargefekts ir 67% rezidentiem endēmiskajās zonās, bet ceļotājiem var būt mazāks.
- Injicējama Vi CPS. Kapsulāra Vi polisaharīdu vakcīna (Vi CPS), satur 25 mkg polisaharīdu vienā devā, ievada i/m vienu devu, un aizsardzība rodas 7 dienas pēc injekcijas.
- Endēmiskajās joslās aizsargefekts ir 72% pēc 1,5 gadiem un 50% 3 gadus pēc vakcinācijas.
Abas vakcīnas ir drošas un efektīvas, pašlaik reģistrētas un pieejamas. Tās ir alternatīva agrāk lietotajai slikti panesamai pilno šūnu tīfa vakcīnai. Tomēr nav pierādīta efektivitāte bērniem līdz 2gadu vecumam.
Ir pieejama arī kombinēta vēdertīfa / A hepatīta vakcīna.
Brīdinājumi un kontrindikācijas
Vienu nedēļu (12 stundas ASV) pirms un vienu nedēļu Ty21a sākšanas jāpārtrauc lietot progvanilu, meflokīnu un antibiotikas.
Salīdzinot vēdertīfa vakcīnu blaknes, vairāk sistēmisku reakciju (piem., drudzis) novēro pēc i/m inaktivētas vakcīnas ievadīšanas nekā pēc Ty21a vai Vi CPS. Pēc Ty 21 vai Vi polisaharīdu vakcīnas nav novērotas nopietnas blaknes.
Šīs vakcīnas neiesaka izmantot bērnu imunizācijas programmās: nav pietiekami daudz informācijas par to efektivitāti bērniem līdz 2 gadu vecumam.
Dzeltenais drudzis
Dzeltenais drudzis ir smaga, akūta vīrusa(flavivīrusu dzimtas arbovīruss) izraisīta infekcijas slimība, ar kuru iespējams inficēties moskīta koduma rezultātā. Moskīts ir dzeltenā drudža vīrusa pārnēsātājs. Moskīti inficē gan pērtiķus, gan cilvēkus.
Slimības apraksts
Saslimšanai raksturīgas divas fāzes. Sākumā parādās drudzis, muskuļu sāpes, galvassāpes, drebuļi, apetītes zudums, slikta dūša un/vai vemšana, bieži palēnināta sirdsdarbība. Aptuveni 15% slimnieku pēc dažām dienām iestājas slimības otrā fāze ar atkārtotu temperatūru, drudzi, dzelti, sāpēm vēderā, vemšanu un asiņošanu, nieru mazspēju. 50% gadījumu slimība beidzas letāli. Jāatzīmē, ka saslimušo mirstība ir augsta un parasti bīstamajos rajonos nav pieejama nepieciešamā ārstēšana.
Riskantie reģioni
Kopš 1980. gada saslimstība ar šo infekciju ir strauji pieaugusi. Infekcijas risks ir gandrīz visās Āfrikas valstīs, Dienvidamerikā, Centrālamerikā (Karību jūras salas) kā arī Āzijā. Īpaša uzmanība jāpievēršas tūristiem, kuri ceļojuma laikā plāno doties mežos vai džungļos. Risks saslimt ar dzelteno drudzi tiek saistīts ar slimības pārnēsātāju – moskītu – un pērtiķu esamību šajās zemēs. Dzeltenā drudža epidēmija viegli izplatās blīvi apdzīvotās vietās.
Kā izvairīties no saslimšanas ar dzelteno drudzi?
No dzeltenā drudža iespējams izsargāties vakcinējoties. Profilakses pasākumi – izvairīties no moskītu kodumiem.
Vakcinācija pret dzelteno drudzi tiek veikta divu atšķirīgu iemeslu dēļ:
- Lai aizsargātu ceļotājus, kas var nonākt saskarē ar dzeltenā drudža vīrusu. Šajos gadījumos vakcinācija ir ieteicama, bet nav obligāta. Tā kā nevakcinētām personām dzeltenais drudzis bieži ir letāls, vakcinācija tiek rekomendēta visiem ceļotājiem, kas plāno apmeklēt reģionus, kuros ir risks inficēties ar dzelteno drudzi.
- Lai aizsargātu valstis no dzeltenā drudža vīrusa ievešanas. Šī ir obligāta vakcinācija, kas ir prasība, kas jāizpilda iebraukšanai šajās valstīs.
Apmeklējot dzeltenā drudža riska reģionus, ceļotājiem var pieprasīt uzrādīt sertifikātu par vakcināciju pret dzelteno drudzi. Atsevišķās valstīs bez šāda dzeltenā drudža sertifikāta ceļotāji netiek ielaisti. Dažās valstīs sertifikātu pieprasa pat tikai šķērsojot valsti. Valstis, kas pieprasa vakcinācijas sertifikātu, ir valstis, kurās slimība nav sastopama, bet kurās ir sastopami moskīti vai primāti, kas var pārnēsāt dzeltenā drudža infekciju. Attiecīgi vīrusa ievešana, ko veic inficēts ceļotājs, var izraisīt vīrusa ieviešanos un vairošanos vietējo moskītu un primātu organismos, radot inficēšanās risku cilvēku populācijai. Starptautiskais sertifikāts par vakcināciju pret dzelteno drudzi ir derīgs no 10. dienas pēc vakcinācijas un tā derīguma termiņš ir 10 gadi.
Fakts, ka kādā valstī nav obligātas prasības pēc vakcinācijas sertifikāta, nenozīmē, ka tajā nepastāv dzeltenā drudža infekcijas risks.
Informāciju par valstīm, kas prasa iebraukšanai apliecinājumu par dzeltenā drudža vakcināciju, skatīt valstu sarakstā. Dabā esošo dzeltenā drudža vīrusa vietu skaits ievērojami pārsniedz oficiāli minēto.
Vakcīna
Dzeltenajam drudzim nav specifiskas ārstēšanas, bet jau 60 gadus ir pieejama vakcīna.
Dzeltenā drudža vakcīna ir ļoti efektīva (sasniedz 95-100%), bet pati slimība nevakcinētiem cilvēkiem var būt letāla. Vakcināciju iesaka visiem ceļotājiem, kuri dodas uz valstīm vai reģioniem, kuros ir dzeltenā drudža infekcijas risks. Starptautiskais sertifikāts par vakcināciju pret dzelteno drudzi ir derīgs no 10. dienas pēc vakcinācijas un tas ir beztermiņa. Imunitāte rodas pēc 10 dienām pēc vakcinācijas un saglabājas uz mūžu.
Vakcinācija ceļotāju aizsardzībai nav obligāta prasība, bet ļoti ieteicama.
Ērču encefalīts
Encefalīts ir galvas smadzeņu iekaisums, kam var būt dažādi cēloņi (baktērijas, vīrusi, autoimūni procesi u.c.). Mūsu platuma grādos īpaši jāuzmanās no ērču encefalīta, kuru pārnēsā pieaugušas ērces. Inficēties iespējams no ērces koduma, kā arī no inficētu dzīvnieku piena.
Ērču encefalīts ir izturīgs pret zemām temperatūrām, tāpēc inficēšanās risks pastāv ne tikai pavasarī un vasarā, bet arī rudenī un pat ziemā.
Ērču encefalīts ir bīstama slimība visām vecuma grupām. Ērču encefalīts cilvēku apdraud ne tikai slimības akūtajā fāzē, bet var izraisīt nopietnas un ilgstošas veselības problēmas arī pēc pārslimošanas.
Kādas ir ērču encefalīta pazīmes?
Slimība sākas strauji – krasi paaugstinās ķermeņa temperatūra, novērojama vemšana un spēcīgas galvassāpes. Temperatūra var paaugstināties viļņveidīgi un ilgstoši saglābāties paaugstināta. Ērču encefalīts var izraisīt arī apziņas traucējumus, samaņas zudumus, fotosensitivitāti, nereti novēro arī sāpes un stīvumu kaklā, sevišķi, ja attīstās meningoencefalīts. Bieži ērču encefalīta pazīmes izpaužas mazāk izteiktā veidā, tās iespējams noturēt par gripas vai saaukstēšanas simptomiem. Tomēr simptomu smagums nemazina slimības izraisītās sekas – iekaisums smadzenēs var radīt kustību traucējumus, var skart muguras smadzenes, radot šļaugano paralīzi – slimnieks nespēj noturēt galvu, plecus, nespēj kustināt rokas. Iespējama sejas muskuļu paralīze, krampji, elpošanas traucējumi (smagos gadījumos slimība var skart elpošanas centru iegarenajās smadzenēs).
Kāpēc ērču encefalīts ir bīstams?
Pret ērču encefalītu nav specifisku zāļu – to nav iespējams izārstēt ar antibiotiku vai citu medikamentu palīdzību. Ērču encefalīta akūtajā fāzē medikamentozā terapija vērsta uz simptomu atvieglošanu, savukārt pēc akūtās slimības fāzes var būt nepieciešama ilgstoša rehabilitācija – fizioterapija, fizikālās medicīnas procedūras u.c. To, kāda būs slimības gaita un pacienta dzīves kvalitāte pēc ērču encefalīta pārslimošanas, bieži ir grūti prognozēt– ja vīruss izplatās smadzenēs un smadzeņu apvalkos un attīstās meningoencefalīts, stāvoklis var kļūt ļoti nopietns.
Ērču encefalīta atstātās sekas var izpausties ilgstoši:
- atmiņas traucējumi;
- nespēja koncentrēties;
- nepamatotas personības izmaiņas;
- līdzsvara problēmas;
- runas traucējumi;
- samaņas zudumi;
- parestēzijas un paralīze.
Imunitāte pret ērču encefalītu
Lai arī, pārslimojot ērču encefalītu, vairumā gadījumu cilvēks iegūst stabilu imunitāti, šis nav pareizas imunitātes iegūšanas veids, jo slimības gaita un sekas ir smagas un neprognozējamas. Ērtākais un drošākais līdzeklis pret ērču encefalītu ir profilaktiska vakcinācija. Īpaši svarīga vakcinācija ir cilvēkiem, kuri bieži un ilgstoši uzturas brīvā dabā, kā arī ceļo uz ērču encefalīta skartajiem reģioniem.
Vakcinācija pret ērču encefalītu
Vakcinācijas pamatkurss ietver trīs vakcīnas devas: otrā vakcīnas deva nepieciešama 1-3 mēnešus pēc pirmās. Imunitāte pēc divām vakcīnas devām ir pietiekama vienai sezonai. Trešo devu ievada 6-12 mēnešus pēc otrās vakcinācijas. Lai saglabātu imunitāti, ik pēc 3-5 gadiem nepieciešama revakcinācija,
Neilgu laiku pēc vakcīnas ievadīšanas injekcijas vieta var būt jutīga, iespējama īslaicīga temperatūras paaugstināšanās, kas pāriet pāris dienu laikā
Laima slimība
Laima slimība ir izplatīta visā pasaulē un pret to nav izstrādāta vakcīna. Laima slimību izraisa baktērijas – burgdorferi (Borrelia burgdorferi), kas atrodas inficētas ērces gremošanas traktā. Pēc inficētas ērces koduma saslimšanas risks ir ļoti augsts.
Laikus atklāta Laima slimība ir relatīvi viegli ārstējama, tomēr šo slimību īpaši bīstamu padara tās simptomu neviennozīmīgās izpausmes. To, ka ir inficēts ar Laima slimību, cilvēks var atklāt pat vairākus gadus pēc inficētās ērces koduma. Šādos gadījumos slimība jau var būt nopietni ietekmējusi cilvēka veselību.
Laima slimībai ir trīs saslimšanas stadijas ar atšķirīgiem simptomiem.
Laima slimības simptomi pirmajā stadijā
Šīs pazīmes parasti izpaužas 1-30 dienas pēc ērces koduma. Agrīnus simptomus iespējams novērot vēl pirms slimības noteikšanas ar asinsanalīžu palīdzību.
- apsārtums koduma vietā;
Pirmajā slimības stadijā daļai inficēto novērojams specifisks Laima slimības simptoms – migrējošā eritrēma. Eritrēma ir sarkans laukums, kas parasti parādās 7 dienas pēc ērces piesūkšanās tās koduma vietā vai netālu no tās. Eritrēma var palielināties, tai izplešoties, apsārtuma vidus kļūst bālāks, saglabājot sarkanas malas. Ja ērce piesūkusies uz sejas, galvas matainajā daļā, pie auss ļipiņas, krūtsgala, sēklinieku vai kaunuma lūpu rajonā, koduma vieta var kļūt zilgansarkana, pietūkusi un sāpīga.
- galvassāpes;
- nogurums;
- grūtības koncentrēties;
- locītavu un limfmezglu pietūkums;
- viegls drudzis;
- miega traucējumi.
Šie simptomi saglabājas pirmo nedēļu.
Laima slimības simptomi otrajā stadijā parādās divām trešdaļām pacientu ar migrējošo eritrēmu.
Otrajā stadijā Laima slimības simptomi var izpausties pat vairākus mēnešus pēc inficēšanās, simptomi vienai trešdaļai parādās jau 3-10 nedēļas pēc inficēšanās, divām trešdaļām 6 mēnešu laikā.
- sarkanie laukumi var izplatīties pa visu ķermeni ne tikai ap koduma vietu;
- spēcīgas galvassāpes;
- spēcīgas locītavu sāpes, artrīts;
- stīvs kakls;
- muskuļu un kaulu sāpes (epizodiski);
- tirpšana un nejutīgums plaukstās un pēdās;
- atmiņas traucējumi, koncentrēšanās grūtības, personības izmaiņas u.c.
Laima slimības simptomi trešajā stadijā
Laima slimības simptomi trešajā stadijā var parādīties vairākus gadus pēc inficētās ērces koduma, simptomi visbiežāk ir reimatoloģiski un neiroloģiski.
- pamatpazīme - artrīts lielajās locītavās (it īpaši ceļos);
- centrālās un perifērās nervu sistēmas bojājumi (subakūta encefalopātija, fibromiaļģijas).
Laima slimības ārstēšana
Pirmajās stadijās atklātu Laima slimību iespējams izārstēt ar antibiotiku palīdzību. Antibiotiku veidu un kursa ilgumu nosaka ārsts katram pacientam individuāli. Svarīgi ir ārstēšanas kursu veikt pilnībā, nepārtraucot zāļu lietošanu pirms tā beigām.
Imunitāte pret Laima slimību
Pēc Laima slimības pārslimošanas imunitāte neveidojas un atkārtotas saslimšanas risks nemazinās. Šobrīd nepastāv vakcīna pret Laima slimību. Vienīgā profilakse inficēšanās iespējas mazināšanai ir piesardzības pasākumi saskarē ar dzīvo dabu (pieguļošs, nosedzošs apģērbs, dodoties dabā, ķermeņa apskate, atgriežoties mājās u.tml.).